19|02|2021
Konkurences likuma normu piemērošana attiecībā uz dalībnieku līgumu – Senāta skaidrojums
Latvijas Republikas Senāts (turpmāk – Senāts) 2021. gada 17. februārī pieņēma spriedumu lietā Nr. SKC-38/2021, ar kuru nolemts atcelt apelācijas instances tiesas spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai.
Konkrētajā lietā tika izskatīta kapitālsabiedrības prasība pret bijušo valdes locekli par līgumsoda piedziņu, ievērojot to, ka atbildētājs neievēroja no dalībnieku līguma izrietošo nekonkurēšanas pienākumu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas.
Apelācijas instances tiesa spriedumā norādīja, lietā aplūkotā vienošanās (norma dalībnieku līgumā) par nekonkurēšanas pienākumu uzskatāma par aizliegtu vienošanos Konkurences likuma 11. panta pirmās daļas izpratnē, jo šādas vienošanās mērķis ir konkurences kavēšana un tā neatbilst Darba likuma 84. panta prasībām.
Skatot lietu kasācijas kārtībā, Senāts cita starpā secināja, ka, ievērojot Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, konkurences ierobežojums "mērķa dēļ" ir šauri interpretējams jēdziens, un tas var tikt piemērots tikai noteiktiem uzņēmumu savstarpējās koordinācijas veidiem, kuru kaitējuma konkurencei līmenis ir pietiekams, lai varētu tikt atzīts, ka nav jāpārbada to sekas. Apelācijas instances tiesa nav izvērtējusi, vai lietā apskatāmā vienošanās ir tāda, kas spēj ietekmēt situāciju tirgū, turklāt dalībnieku līgums nevar būt aplūkojams kā savstarpējās koordinēšanas līdzeklis Konkurences likuma 11. panta izpratnē.
Senāts arī norādīja, ka valdes locekļa pienākumos ietilpst sabiedrības komercnoslēpuma aizsardzības nodrošināšana, tāpēc valdes loceklis nevar nezināt, kādas informācijas izmantošana saimnieciskās darbības ietvaros būtu uzskatāma par negodīgu un nepieļaujamu rīcību Konkurences likuma 18. panta izpratnē. Tādējādi no civiltiesību viedokļa nav šķēršļu dalībnieku līgumā noregulēt arī jautājumu par dalībnieku pienākumu neizmantot savas saimnieciskās darbības ietvaros tādu informāciju, kas iegūta, pildot amata pienākumus kapitālsabiedrībā.
Sākums
Konkrētajā lietā tika izskatīta kapitālsabiedrības prasība pret bijušo valdes locekli par līgumsoda piedziņu, ievērojot to, ka atbildētājs neievēroja no dalībnieku līguma izrietošo nekonkurēšanas pienākumu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas.
Apelācijas instances tiesa spriedumā norādīja, lietā aplūkotā vienošanās (norma dalībnieku līgumā) par nekonkurēšanas pienākumu uzskatāma par aizliegtu vienošanos Konkurences likuma 11. panta pirmās daļas izpratnē, jo šādas vienošanās mērķis ir konkurences kavēšana un tā neatbilst Darba likuma 84. panta prasībām.
Skatot lietu kasācijas kārtībā, Senāts cita starpā secināja, ka, ievērojot Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, konkurences ierobežojums "mērķa dēļ" ir šauri interpretējams jēdziens, un tas var tikt piemērots tikai noteiktiem uzņēmumu savstarpējās koordinācijas veidiem, kuru kaitējuma konkurencei līmenis ir pietiekams, lai varētu tikt atzīts, ka nav jāpārbada to sekas. Apelācijas instances tiesa nav izvērtējusi, vai lietā apskatāmā vienošanās ir tāda, kas spēj ietekmēt situāciju tirgū, turklāt dalībnieku līgums nevar būt aplūkojams kā savstarpējās koordinēšanas līdzeklis Konkurences likuma 11. panta izpratnē.
Senāts arī norādīja, ka valdes locekļa pienākumos ietilpst sabiedrības komercnoslēpuma aizsardzības nodrošināšana, tāpēc valdes loceklis nevar nezināt, kādas informācijas izmantošana saimnieciskās darbības ietvaros būtu uzskatāma par negodīgu un nepieļaujamu rīcību Konkurences likuma 18. panta izpratnē. Tādējādi no civiltiesību viedokļa nav šķēršļu dalībnieku līgumā noregulēt arī jautājumu par dalībnieku pienākumu neizmantot savas saimnieciskās darbības ietvaros tādu informāciju, kas iegūta, pildot amata pienākumus kapitālsabiedrībā.
